Kuo mes įdomūs pasauliui?

Arhitekts Kārlis Eduards Strandmanis Jelgavā, Latvijā un Lietuvā

 

Jānis Zilgalvis

Jelgavas pilsētas apbūvi jau no seniem laikiem papildinājis krietns skaits baznīcu. Tās laika gaitā zudušas, mainījušās un celtas no jauna. Šodien pilsētas simbols varētu būt gan Sv. Annas luterāņu baznīca, gan Sv. Simeona un Annas pareizticīgo baznīca. Pie zudušām jāpiemin sinagoga, Sv. Vienības baznīca un Tabora Krusta baznīca, kā arī daļēji – Sv. Trīsvienības baznīcas daļa, kuras vēl esošais tornis noslēgts ar zemu stiklotu piramidālu jumtu, bet stāvos telpas nodotas dažādām sabiedrības vajadzībām.

Neatņemama Jelgavas pilsētas kultūrvēsturiskās vides sastāvdaļa ir arī Sv. Jura katoļu baznīca – arhitekta Kārļa Eduarda Strandmaņa (K. E. Strandmann) darbs.

Liepājā dzīvojušā, zviedru izcelsmes arhitekta darbība sakrālās arhitektūras jomā ir maz apzināta. Viņš dzimis 1867. gada 17. maijā Lindkepingas (Lindköping) pilsētiņā, Vestergetlandes provincē Zviedrijā. Viņa tēvs bijis celtnieks Olavs Strandmanis. Pēc pamatizglītības iegūšanas, K. E. Strandmanis studējis Tehniskajā augstskolā Stokholmā, taču nav apstiprinājuma, ka viņš šo skolu pabeidzis.[1] Lietuviešu pētnieks K. Jasenas norāda, [2] ka pēc mācību beigšanas sekojis jaunā arhitekta praktizēšanās posms pie norvēģu arhitekta Andreasa Buges (A. Bugge, 1859-1945). A. Buge bija beidzis Berlīnes būvakadēmiju, praktizēja Zviedrijā un arī Norvēģijā. Viņš kopā ar K. E. Strandmani strādājis Zundsvales pilsētā Zviedrijā, kur A. Buges projektēta ir pilsētas domes ēka. 1893. gadā K. E. Strandmanis atgriezies Stokholmā. Kā norāda minētais pētnieks K. Jasenas, tālāk K. E. Strandmanis strādājis arhitektu Gustava Hermansona (G. Hermansson, 1864-1931) un Ādolfa Emīla Melandera (A. E. Melander, 1845-1933) birojos Stokholmā. Kāda tad bija šo pirmo, iespējamo K. E. Strandmaņa darba vietu vadītāju prakse un meklējumi? G. Hermansona daiļradē noteiktu vietu ieņem gotikas, mazāk romānikas formās celtie dievnami, piemēram, Oscarskyrkan Stokholmā (1903), kas ir asimetriska celtne ar izteikti augstu torni, kuru noslēdz izstiepta piramidāla smaile. Romānikas formas vairāk dominē viņa projektētās Sofijas baznīcas Stokholmā (1902-1906) arhitektūrā. Minētie un citi G. Hermansona radītie objekti liecina par noteiktām iestrādēm un jau izkoptu rokrakstu šādu ēku projektēšanā. Arī otra arhitekta – Ā. E. Melandera daiļrade ir saistīta romānikas un gotikas formu radošu interpretāciju. Par to liecina viņa projektētā Torēbi (Torreby) muižas pils (1887) Zviedrijā. No sarkanajiem ķieģeļiem celtās, asimetriski kārtoto apjomu ēkas arhitektūrā jūtama Viktorijas laikā Anglijā celto lauku rezidenču arhitektūras ietekme, taču ne mazums šeit ir gotikas formu un t. s. ķieģeļu stilā veidotu elementu klātbūtne. Līdzīgā stilistikā veidota arī Skridskoppaviljongen, Kastellholmen Stokholmā. Par izcilu eklektisma arhitektūras meistaru Ā. E. Melanders sevi apliecinājis pārbūvējot bijušo uguns un dzīvības apdrošināšanas biedrības Svea ēku Gētegorgā (1889), kas tagad pazīstama kā Elite Plaza Hotel. Minēto arhitektu darbi (kaut arī daļa no tiem tapuši pēc K. E. Strandmaņa apmešanās Liepājā) liecina par šajos birojos projektēto ēku raksturu un stilistisko ievirzi, kas bija tuva arī turpmākajai K. E. Strandmaņa daiļradei.

Lai arī nav dokumentāli pierādāms, kuru augstskolu tieši K. E. Strandmanis ir beidzis, viņa darbi liecina par pamatīgu izglītību arhitektūras jomā, bez tam, darbs A. Buges birojā prasīja augstu profesionalitāti, kas nebija iespējama bez noteiktas izglītības iegūšanas.[3]

1894. gadā, savā 27 mūža gadā, K. E. Strandmanis ierodas Liepājā, pilsētā, kas kļūs par viņa dzīvesvietu vairākus gadu desmitus. Šajā laikā Liepājas saimnieciskajā dzīvē vērojams uzplaukums. Tās osta izvērtās par vienu no nozīmīgākajām Krievijas impērijā, attīstījās rūpniecības uzņēmumi, tika celtas jaunas sabiedriskās un dzīvojamās ēkas. Liepājā arhitektam vajadzēja būt darba pilnām rokām, taču savā radošajā mūžā arhitekts vairāk praktizējis ārpus Latvijas - viņa projektētas ir aptuveni trīsdesmit baznīcas Lietuvā. Tās ir ievērojamas neogotikas un neoromānikas celtnes.[4] Viena no pirmajām ir no sarkanajiem ķieģeļiem celtā neogotiskā trīsjomu baznīca ar izvērtu transeptu Palangā (1897-1907), vietā, kas līdz Pirmajam pasaules karam piederēja pie Kurzemes guberņas. Viņa darbi ir arī baznīca Plungē (1902-1933), Gruzdiu (1896-1904), iespaidīgā divu torņu trīsjomu baznīca ar fantastisku gotisku interjeru Švekšnā (1901-1905), plastisku gotikas formu bagātā baznīca Salantos (1906-1911), Žiobiškis (1902-1911), romānikas formās celtā divtorņu trīsjomu baznīca ar izvērstu transeptu Alantos, baznīcas Užverujē, Ramugalos (1902-1914) u.c.[5] Pēc analoģijām par viņa darbiem lietuviešu arhitektūras vēstures pētnieki uzskata arī baznīcas Kelmē (1901-1908), Akmenē (1907-1912), Vilkijā (1900-1908), Jurbarkā (1902-1907) un citur. Kas raksturīgs visām K. E. Strandmaņa celtajām baznīcām Lietuvā? Vienalga, vai tās ir divtorņu vai vientorņa, gotikas vai romānikas formās, ar izvērtu vai vienkāršāku plānojuma telpisko uzbūvi – visām piemīt tradicionāla plānojuma kompozīcija, drošs, plastiski bagāts, stilistiski viengabalains vēsturisko formu pielietojums, taču ne kopējums. Ar arhitektūras formu palīdzību vienmēr tiek pausts ticības spēks un gara pacelšanās pāri ikdienas rūpēm un sadzīves niecībām. Neviena no viņa Lietuvas baznīcām nav ārējā veidolā skopa un pieticīga – arhitekts pratis pat vienkāršībā rast pilnskanīgu māksliniecisko tēlu un piesaistīt uzmanību pagātnes mākslas stilu – romānikas un gotikas formu interpretējumam un valdzinājumam.

K. E. Strandmanis Liepājā strādājis Kurzemes inženieru birojā Soerensen & Malm, kurš atradās Zāģeru laukumā 18 (tag. Kārļa Zāles laukums). Šī ēka līdz mūsu dienām nav saglabājusies.[6]

Lietuviešu pētnieki norāda, ka K. E. Strandmanis savos darbos nereti izmantojis konkrētus prototipus, piemēram, gotisko Elizabetes baznīcu Mārburgā un tādā pašā stilistikā veidoto Jāņa baznīcu Stokholmā.[7] Pirmā no minētajām (1235-1283, 14. gs. pirmā puse) ir divtorņu, ar smailiem torņu noslēgumiem, pusapļa apsīdu un tāda paša veida transepta galiem. Taču šī baznīca varēja kalpot tikai kā idejas avots dažām divtorņu katedrālēm Lietuvā. Otra baznīca (1884.-1890., arh. K. Mollers (C. Möller) ir ar vienu torni un izvērstu apjoma telpisko kompozīciju. Arī tā varēja būt tikai kā viens no daudziem citiem līdzīgiem objektiem, kas tika studēti, lai veidotu savu rokrakstu, piemēram, Gustava Ādolfa baznīca Zundsvalā.

K. E. Strandmaņa celtās baznīcas ir visai iespaidīgas, mākslinieciskais rokraksts tipisks savam laikmetam, formu izjūta sakņota tradīcijās un vēsturisko stilu formās. Jelgavas Sv. Jura un Dievmātes Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas godam veltītā katoļu baznīca celta no 1904. līdz 1906. gadam. Iepriekšējā Sv. Marijas katoļu baznīca Jelgavā (1630.-?) šajā vietā tika 1904. gadā nojaukta, jo draudēja sabrukt. Tā bija paliela mūra celtne ar kvadrātisku torni, kuru sedza barokāla smaile. Dievnama arhitektūrā bija iemiesotas atsevišķas renesanses formas, piemēram, logailu risinājumos, smagnējos pilastros, kuri sadalīja garenfasādi u.c. Torņa stūrus rotāja rusti, bet tā fasādes augšdaļā bija novietots pulkstenis. Šīs ēkas vietā celtā jaunā baznīca, kas kļuva par vienu no lielākajām pilsētas sakrālajām celtnēm, ir sarkano ķieģeļu, ar vienu torni, transeptu un trīs jomiem. Baznīcas torņa apakšējā daļa visai īpatnēji ieaudzēta lūgšanu telpas apjomā, kaut gan tornis ir ar to tikai bloķēts. Tas panākts, veidojot palielus, ar teltsveida jumtu segtus poligonālus kāpņu telpas izvirzījumus abpus tornim. Arī J. D. Felsko savai vecajai Sv. Ģertrūdes baznīcai Rīgā bija paredzējis šādus lielā torņa blakus torņus, taču tie netika realizēti. Jelgavas katoļu baznīcas apjoma kompozīcijā dominē vertikālisms, fasādes ir atraktīvi uzirdinātas, lietojot frīzu joslas, arkatūras, lizēnas un ailu apmaļu dekoru. Torņa galvenajā fasādē izveidots liels rozes logs. Atsevišķās vietās, kā nišās, torņa fasāžu augšdaļā, galvenās ieejas portālā un citur izmantots apmetums. It īpaši tornis tādejādi optiski kļuvis vieglāks, jo smagnējais sarkanais ķieģelis tikai ierāmē vimpergus un smailloka logailu apmales. Smalki izstrādātas ir dievnama fasāžu detaļas, piemēram, galvenās ieejas portāla gotiskie kapiteļi un šie paši elementi logailu arkādēs, greznie durvju eņģu metālkalumi, kāpņu izbūvju frīzu joslu sīkdaļas zem jumta dzegas un starpstāvu vietās u.c. Virs galvenās ieejas novietots cilnis ar Svētā vakarēdiena ainu. Tas gan ne pārāk labi iekļaujas smailloka arkā, kas aizpildīta ar ažūru ornamentu.

Ievērojamais neogotikas piemineklis smagi cieta 1944. gadā, bet vēlāk tika atjaunots. Ilgi draudzei nebija pa spēkam atjaunot torņa smaili, kas izdarīts tikai 1992. gadā. Tiesa, torņa smailes noslēgumā vērojamas atsevišķas atšķirības no zudušā oriģināla. Tās redzam uzlūkojot kādu 1930. gadu beigās tapušu krāsu diapozitīvu – tagad torņa noslēgums ir dekoratīvi vienkāršāks un tā augstums nedaudz mazāks.

Arī dievnama interjers ieturēts gotiskās formās, un domājams, tas lielā mērā saglabājis savu sākotnējo, pirms kara laika postījumiem esošo izskatu. Altāra apsīda pārsegta ar zvaigžņu velvi, bet draudzes telpas horizontālos koka griestus balsta ažūras gotiskas kopnes, kurām ir arī dekoratīva nozīme. Gotikas elementi – četrlapji, kolonnu kapiteļi, velvju ribu tonālais risinājums papildina interjera gotisko noskaņu. Gotisks ir arī altāra rentabls, kas sastāv no trīs daļām un kancele ar jumtiņu, kuras korpusa skaldnes rotā ēzeļmuguras arkas, kas sadalītas divās daļās un augšpusē papildinātas ar dadža lapu atveidojumiem.

No minētajām K. E. Strandmaņa projektētajām baznīcām Lietuvā proporcionālās uzbūves, silueta un fasāžu risinājuma ziņā vislīdzīgākā Jelgavas baznīcai ir baznīca Ramugalos (1902-1914). Lūgšanu telpas apjoma un torņa fasādēs redzami arhitekta iemīļotie kontrforsi, identiska ir abu dievnamu torņa fasādes kompozīcija – virs ieejas portāla novietots liels rozes logs, virs tā, augšpus starpstāvu dzegai - smailarku logu virkne, kurai seko dekoratīva frīzu josla un divas palielas smailloka logailas. Virs tām – augšpus jumta dzegai – jau torņa smailes pakāji rotā vimpergs ar apaļu nišu centrā. Atšķirība ir vienīgi torņa kontrforsu noslēgumā – Jelgavā tie beidzas īsi pirms dzegas, bet Ramugalos pāraug fialēs. Atšķirības vērojamas arī abpus tornim novietoto kāpņu telpu torņveida piebūvēs – Lietuvā neliels tornītis paceļas virs kvadrātveida apjoma, bet Jelgavā torņveida piebūvei dota lielāka patstāvība, tā ir masīvāka un liekas arī arhitektoniski veiksmīgāka. Saskatāmās arī citas detaļu atšķirības, kas liecina, ka arhitekts savus darbus nav atkārtojis tieši un centies katrā ienest kaut ko jaunu vai variēt esošo, vienlaicīgi palikdams uzticīgs arhitektoniskās kompozīcijas principiem kopumā.

Jelgavas Sv. Jura katoļu baznīcu var salīdzināt ar Dunavas katoļu baznīcu (20. gs. sākums), kuras projekta autors nav zināms. Abu ēku apjoma telpiskās kompozīcijas pamatā ir daudz līdzību, kaut arī Dunavas baznīca nav bazilikas tips, kā Jelgavā. Arī mākslinieciskie paņēmieni ir līdzīgi, un tāpat būvmateriālu izvēle un pielietojuma principi. Taču Dunavas katoļu dievnams ir oriģināls ar sev raksturīgu varenumu, patosu un būvformu valodu. Un tomēr salīdzinot abas šīs ēkas Jelgavā un Dunavā, gribētos pēdējo arī piedēvēt arhitektam K. E. Strandmanim. Šai hipotēzei par labu liecina arī K. E. Strandmaņa celtā Žiobiškis neogotikas baznīca Lietuvā (1899-1911). Meklējot tālākus ietekmju lokus, tuvi piemēri ir arī Polijā - Klusy (woj. Suwalskie) baznīca (1884), bet arhitektoniski mākslinieciskā ziņā it īpaši Karolewo (woj. Olsztynskie) baznīca (1899). Te gan jāpiebilst, ka poļu 19. gs. otrās puses arhitektūras pētniekiem K. E. Strandmaņa vārds ir svešs.

Arhitekts Lietuvā izpildījis arī mazākus pasūtījumus. Viens no tādiem ir Ylakiu kapu kapliča (1904). Nelielā vienjoma celtne ir gotiska, pie ieejas veidots neliels lievenis, altārgalā – kvadrātveida apsīda. Arhitektoniskajā risinājumā izmantoti K. E. Strandmaņa iemīļotie kontrforsi, rozes logs un dzegas arkatūra.

Ja Jelgavā un hipotētiski arī Dunavā K. E. Strandmanis eksterjerā un interjerā izmantojis tikai gotikas formas, tad cits viņa darbs Lietuvā - Alantu Sv. Jakuba katoļu baznīca (1904-1912) ir neoromānikas celtne. Trīs jomu dievnamam ir divi masīvi torņi un koris ar divām sānu apsīdām. Ēka pārsegta ar krusta velvēm. Tā atspoguļo 19. gs. otrās puses arhitektoniskās domāšanas noturību arī 20.gadsimta sākumā. To nevar teikt par K. E. Strandmaņa nākošo darbu - Višķu katoļu baznīcu. Nepieciešamība celt jaunu baznīcu šajā vietā radās jau 1907. gadā, kad saņemta Mogiļevas arhibīskapa kūrijas Pēterburgā atļauja celt jaunu mūra ēku. 1908. gadā uzsākti būvdarbi ainaviski jaukā vietā ārpus Višķu miesta. 1915. gadā baznīca bija zem jumta, taču galvenie iekšdarbi pabeigti tikai 1930. gados. Turpmākajā laika posmā iegādāti nepieciešamie iekārtas priekšmeti un celta mācītāja dzīvojamā māja -plebānija. 1939. gadā baznīcā iespēris zibens un ugunsgrēkā gāja bojā tās kārniņu jumts un daļa iekārtas. Pēc šī notikuma baznīca kārtībā savesta tikai 1970. gadu sākumā.

Simetriskā bazilika, ar bloķētu torni, izvērstu transeptu un kori ar trim apsīdām tā joprojām baudāma šajā Latgales novadā. Pie torņa sāniem pieslēdzas pusapļa izvirzījumi kāpnēm. Visai interesanta ir lielā torņa augšdaļa - virs četrstūra korpusa novietota astoņstūra galerija ar laternai līdzīgu noslēgumu, kuru vaiņago piramidāla smaile. Baznīcas cēlā, majestātiskā un monumentālā apjoma izteiksmību vairo gleznieciskais materiāls - apkalti granītakmeņu bloki. Višķu katoļu baznīca labi raksturo K. E. Strandmaņa darbību laika ritumā, jo šajā viņa darbā dominē pilnīgi jauns būvformu un elementu traktējums, kaut arī apjoma telpiskā uzbūve ir tradicionāla un baznīcas fasādēs lietoti romānikas stila elementi, kā pusapļa arkas, kontrforsi u.c., pie kam izmantotie romānikas motīvi labi iekļaujas ziemeļnieciski skarbajā 19. gs. un 20. gs. mijas stilistiskajās nokrāsās. Tomēr dievnama arhitektūra kopumā jāattiecina jūgendstilam, un ēka blakus Dubultu luterāņu baznīcai Jūrmalā (1909., arh. V. L. N. Bokslafs) ir izcils un rets šī stila sakrālās mākslas piemineklis. Īpaši par to pārliecina kāds, domājams, mūsu gadsimta sākumā tapis zīmējums. Pie torņa visai netradicionāli izveidotas kāpņu telpu izbūves, ar kurām noapaļotas torņa šķautnes. Šo izbūvju augšējais stāvs kopā ar jumtiņu vairāk uztverams kā jauks savrupmājas erkers, nevis kāpņu telpa. Salīdzinot minēto zīmējumu ar realizēto baznīcu jāsecina, ka tikai atsevišķas detaļas projekta realizācijā ir mainītas. Piemēram, ar divām logailām papildinātas minētās kāpņu telpas, tāpat baznīcas cēlājiem jauks licies torņa stūru noapaļojums un to sākts veidot jau no pamatiem, nevis no otrā stāva līmeņa. Baznīcas fasāžu detaļu un būvformu nozīmi mākslinieciskā tēla radīšanā papildina materiāls. Tā gleznieciskums un iekšēju enerģiju simbolizējošais raupjums runā pats par sevi, piešķirot jūgendstila formu valodai īpatnēju smagnējību un diženumu. Monumentalitātes un nesadrumstalotības iespaids radīts dievnama iekšienē, kur pārsegumā izmantotas cilindriskās un krusta velves. Dievnama iekārta nav viengabalaina, tā papildināta ar dažādiem priekšmetiem, jo daļa no tiem bija gājusi bojā ugunsnelaimē. Nozīmīgākie iekārtas priekšmeti ir 17. un 18. gadsimta mijā koka griezumā darinātais sānu altāris ar Dievmātes gleznu, 19. gadsimta sākuma gleznojums Ecce Homo, kā arī Pēterburgas sudrabkaļa Karola Bojanovska izgatavotie liturģiskie trauki.[8]

Višķu baznīca ir ievērojama ar savām arhitektoniskajām vērtībām. Tās liecina par sava laika meklējumiem būvmākslā un vienlaicīgi pauž arhitekta izaugsmi un radošos meklējumus. Baznīcas arhitektūrā neostilu formas sakausējas ar ziemeļnieciskām nacionālā romantisma noskaņām.

Tālāk savos jūgendstila arhitektūras meklējumos K. E. Strandmanis gājis, projektējot Lutera luterāņu draudzes baznīcu Liepājā. 1912. gadā pilsētā pat izdota speciāla pastkarte, kurā redzams iecerētais dievnams. Tādā veidā plašai sabiedrībai bija iespēja iepazīties ar jaunceļamo būvi un presē izteikt savu viedokli.[9] Pirmā pasaules kara sākumā ārsienas bija uzmūrētas četru metru augstumā. Pēc kara būvdarbus atsāka tikai 1924. gadā izmantojot pilnīgi jaunu inženiera Aleksandra Zērensena (A. Soerensen, 1880-?) izstrādātu projektu un ēka tika pabeigta 1930. gadā. Dievnams iesvētīts 1934. gada 8. jūlijā, par ko liecina īpaši izdotas dziesmu lapiņas, kuru titullapā redzams baznīcas kopskats. K. E. Strandmanis baznīcu projektēja nedaudz eklektiskā manierē, bet akmenī, dzelzsbetonā un metālā realizētā varenā celtne ar 1700 sēdvietām kļuva par hrestomātisku nacionālā romantisma piemēru.[10] Baznīcas arhitektoniski telpiskā uzbūve ir atšķirīga no Višķu katoļu baznīcas, tomēr atsevišķi elementi un detaļas - K. E. Strandmanim raksturīgais torņa kāpņu izvirzījuma veids ar puskonusa jumtiņiem ir izmantotas arī šeit.

Liels skaits t. s. stateniskā jūgendstila ēku ir ne tikai Rīgā, bet arī Liepājā un viena no tām – teātris Teātra ielā 4 (1909., arh. V. Losovs un M. H. Kīne), kurš celts K. E. Strandmaņa vadībā.[11]

Daudzas kulta celtnes Latvijā var attiecināt ķieģeļu stilam, ar kura palīdzību meklēts jauns ēku mākslinieciskais tēls. Viena no tādām ir Liepājas Sv. Jāzepa katoļu baznīca, kas ir 1894.-1900. gadā pēc arh. L. Melvila (L. Melville)[12] un K. E. Strandmaņa projekta pārbūvēta vecā, 1762. gadā iesvētītā baznīca.[13] Senajai ēkai, kuras pamatapjomam (draudzes telpai) piekļāvās masīvs kvadrātisks tornis ar Kurzemes 18. gs. sakrālajai arhitektūra raksturīgu stāvu teltsveida smaili, pievienots blakus korpuss, kas kļuva par galveno baznīcas ēku. Kādreizējais baznīcas altārgals pārvērtās par sānu kapelu. Tajā var nokļūt, nokāpjot dažus pakāpienus uz leju kreisajā pusē no ieejas, jo grīdas līmenis ir mainīts. Vecās baznīcas apjomu var tikai nojaust zem dzelteno ķieģeļu apšuvuma un romānikas formu dekora.[14] Galvenās ieejas pusē virs portāla pacēlās divi nelieli torņi. Līdzīgi veidojumi atradās arī centrālā altāra galā. Plaša un grezna ir dievnama iekšiene. Kolonnas sadala draudzes telpu trīs daļās. Tajā atrodas vairāki altāri, no kuriem centrālais ir smalks kokgriezēju darbs. Ieejot baznīcā pa kreisi un pa labi četras marmora plāksnes pie sienas vēsta par tiem, kas nav taupījuši līdzekļus dievnama celtniecībai un realizējuši tā pārbūvi. Savukārt plāksne pie galvenā altāra, labajā pusē latīņu valodā vēsta par prakstiskiem darbu izpildītājiem: sventia, arte, consilio et labore adiutores fuere: L. Melville architector, E. Strandmann ornamentorum et architecturae consultor, L. Fritsche pictor, R. Seidel, Claussohn, Semmet, Ahny, Gross, Saeger fabri, quibus Deus O. M. praemio remineretum aeterno. Jaunais asimetriskais dievnams iekļāvās Liepājas pilsētas 19. gs. otrās puses apbūvē un mākslinieciskā ziņā neatpalika no pārējām pilsētas baznīcām. Ieejot baznīcā rodas jautājums – kas šeit ir atšķirīgs no citām katoļu baznīcām? Tātad, ar ko K. E. Strandmaņa iekštelpu konsultāciju darbs liek izvirzīt šādu jautājumu. Jāsecina, ka šeit nav daudzu katoļu baznīcu draudžu telpu ārišķīgā spožuma pieblīvētā gaisotne. Taču telpa nav arī mākslinieciski nabadzīga. Gluži otrādi – tā ir mākslinieciski piesātināta un galvenais uzsvars ir likts uz sienu un griestu dekoratīvo risinājumu, kas ir mākslinieciski un dekoratīvi ļoti bagāts un pārsteidz ar motīvu dažādību, kuri kopumā iekļaujas vienotā stilistiskā gammā. Rotātas ir sienas, kuru rotājumi pielāgojas arhitektoniskajām formām – arkām, dzegām utt., tāpat arī pārsegumi, kur, piemēram, sānu jomos griestu koka sijas un to starplaukumi ir greznas ornamentikas piesātināti. Šāda pieeja – galvenās - draudzes telpas interjera risinājumā liecina, ka autors centies arhitektūru papildināt ar mākslu neveidojot plastiskus rotājumus, bet gan konfesijai mazāk raksturīgu dekoratīvi piesātinātu plakni (sienas noformējumu). Un jāsaka – veiksmīgi.

No mazpazīstamiem K. E. Strandmaņa darbiem Latvijā jāmin nerealizētais Sprogu katoļu koka baznīcas projekts (1924).[15] Sprogu draudze dibināta 1920. gadā, taču tikai 1924. gadā tika nolemts celt ilglaicīgu dievnamu. Koka baznīcas celtniecība šeit bija lēta – draudzei piederēja liels egļu mežs. Tomēr Prāvesta J. Miškina iecere par jaunu ēku, viņa nāves dēļ netika īstenota. Saglabājās vecā, vēlāk daudzkārt remontētā baznīca, kura nebija iecerēta kā ilgstoša.[16]

Lielākā daļa K. E. Strandmaņa baznīcas celtas līdz Pirmajam pasaules karam. Sākoties juku laikiem pasūtījumu kļuva mazāk visiem arhitektiem. Pēc kara beigām saimnieciskā dzīve neatjaunojās tik ātri un tas ietekmēja arī celtniecību sakrālajā jomā. 1940. gadā, īsi pirms Sarkanās armijas iebrukuma Latvijā, K. E. Strandmanis, kopā ar savu dzīvesbiedri , kura bija vācu tautības (Margarethe Rose Luise, geb. Fassebender, 1875-1957), pameta Latviju un atgriezās Zviedrijā – pēc visa sava radošā mūža vairākiem desmitiem gadu! Ģimene apmetās netālu no Stokholmas – Vērmadē (Värmdö). Arhitekts miris 1946. gada 14. aprīlī.

K. E. Strandmaņa celtās baznīcas veido ievērojamu sakrālā kultūras mantojuma daļu gan Latvijā, gan Lietuvā. Tās joprojām būtiski ietekmē lauku un pilsētu vēsturisko vidi dodot tai individuālu, savdabīgu un laikmeta mākslu atspoguļojošu raksturu. Mākslinieciski daudzveidīgā, būvmākslas attīstības plūsmā iekļautā arhitekta daiļradē vēl daudz kā ir pētāma, sīkāk apzināms ir arī viņa dzīves gājums, mazāk zināmie darbi, māksliniecisko rokrakstu noteicošie faktori un ietekmju avoti.

 

 

Kopsavilkums angļu valodā   

 

Arhitekts Kārlis Eduards Strandmanis Jelgavā, Latvijā un Lietuvā

 

Neatņemama Jelgavas pilsētas kultūrvēsturiskās vides sastāvdaļa ir arī Sv. Jura katoļu baznīca – arhitekta Kārļa Eduarda Strandmaņa (K. E. Strandmann) darbs.

Liepājā dzīvojušais, zviedru izcelsmes arhitekts dzimis 1867. gadā Lindkepingā Zviedrijā. Viņš, domājams, studējis Karaliskajā Tehniskajā akadēmijā Stokholmā un praktizējis vietējos arhitektu birojos. 1894. gadā ieradies Liepājā. K. E. Strandmanis vairāk strādājis ārpus Latvijas - viņa projektētas ir aptuveni trīsdesmit baznīcas Lietuvā - ievērojamas neogotikas un neoromānikas celtnes. K. E. Strandmaņa celtās baznīcas ir visai iespaidīgas, mākslinieciskais rokraksts tipisks savam laikmetam, formu izjūta sakņota tradīcijās un vēsturisko stilu formās. Jelgavas Sv. Jura un Dievmātes Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas godam veltītā katoļu baznīca celta no 1904. līdz 1906. gadam iepriekšējās Sv. Marijas katoļu baznīcas vietā. Jaunā baznīca, kas kļuva par vienu no lielākajām pilsētas sakrālajām celtnēm. Ievērojamais neogotikas piemineklis cieta 1944. gadā, bet vēlāk tika atjaunots. Torņa smaile savu sākotnējo veidolu atguva tikai 1992. gadā. No minētajām K. E. Strandmaņa projektētajām baznīcām Lietuvā proporcionālās uzbūves, silueta un fasāžu risinājuma ziņā vislīdzīgākā ir baznīca Ramugalos (1902-1914).

Jelgavas Sv. Jura katoļu baznīcu var salīdzināt ar Dunavas katoļu baznīcu (20. gs. sākums), kura iespējams, ir K. E. Strandmaņa darbs.

Ja Jelgavā un hipotētiski arī Dunavā K. E. Strandmanis eksterjerā un interjerā izmantojis tikai gotikas formas, tad cits viņa darbs Lietuvā - Alantu Sv. Jakuba katoļu baznīca (1904-1912) ir neoromānikas celtne. Tā atspoguļo 19. gs. otrās puses arhitektoniskās domāšanas noturību arī 20.gadsimta sākumā. To nevar teikt par K. E. Strandmaņa nākošo darbu - Višķu katoļu baznīcu (1908-1930. gadi). Dievnama arhitektūra kopumā jāattiecina jūgendstilam, un ēka ir izcils šī stila sakrālās mākslas piemineklis. Baznīcas arhitektūrā neostilu formas sakausējas ar ziemeļnieciskām nacionālā romantisma noskaņām.

1894.-1900. gadā pēc arh. L. Melvila un K. E. Strandmaņa projekta pārbūvēta vecā, 1762. gadā iesvētītā Liepājas Sv. Jāzepa katoļu baznīca. Kādreizējais baznīcas altārgals pārvērtās par sānu kapelu.

No mazpazīstamiem K. E. Strandmaņa darbiem Latvijā jāmin nerealizētais Sprogu katoļu koka baznīcas nerealizētais projekts (1924).

K. E. Strandmaņa celtās baznīcas veido ievērojamu sakrālā kultūras mantojuma daļu Lietuvā, mazāk Latvijā. Tās joprojām būtiski ietekmē lauku un pilsētu vēsturisko vidi dodot tai individuālu, savdabīgu un laikmeta mākslu atspoguļojošu raksturu.

---

[1] Repetzky H. Carl Edvard Strandman – ein schwedischer Architekt in Libau/Liepāja. Manuskripts Latvijas mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūtā.-2.lpp.

[2] Jasénas K. Visuotiné meno istorija.-Mintauja, 1923.-T.1.-457.lpp.

[3] Kā norāda H. Repetckis, K. E. Strandmaņa vārds nav atrodams arī Stokholmas mākslas akadēmijas, Gēteborgas Tehniskās augstskolas, kā arī ārzemju augstskolu, piemēram, Hanoveres politehnikuma un Berlīnes Tehniskās augstskolas beidzēju sarakstos. Skat. Repetzky H. Carl Edvard Strandman – ein schwedischer Architekt in Libau/Liepāja.-S.2.

[4] Misius K., Šinkūnas R. Lietuvos kataliku bažnyčios /žinynas/.-Vilnius, 1993.

[5] Lietuvos architektūros istorija. Nuo XIX a. II-ojo dešimtmečio iki 1918 m.- Vilnius, 2000.-250.-255.lpp.

[6] Inženiera Aleksandra Zērensena projektēta ir Nīcas muižas ēkas pārbūve par skolu (1924) un Lutera luterāņu draudzes baznīca Liepājā (1924-1930). Zem pēdējā projekta redzams arī inženiera Georga Malma paraksts. Projekts glabājas minētās baznīcas draudzes namā.

[7] Lietuvos architektūros istorija.- 253.lpp.

[8] Kaminska R., Bistere A. Sakrālās arhitektūras un mākslas mantojums Daugavpils rajonā. – Rīga, 2006.-131. lpp.

[9] Pastkarte - Liepājas Vēstures un mākslas muzejs. 12128-b.

[10] Krastiņš J. Latvijas republikas būvmāksla.-Rīga,1992.- 148., 150. lpp.

[11] Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām.-Rīga, 1998.-141. lpp.

[12] Arhitekts Ludvigs Melvils Liepājā projektējis arī dažas sabiedriskās ēkas, piemēram, Lielā ielā 5. Skat. Sāne – Alksne L. Ceļvedis Liepājas arhitektūrā. Versija par Liepājas arhitektūras vēsturi līdz 1940. gadam..- Liepāja, 1991.- 61. lpp. L. Melvils (1837. Liepāja – 1915. Pēterburga) vietējās avīzēs ievietotajos sludinājumos sevi piesaka kā arhitektu, kurš pieņem pasūtījumus visu veidu jaunbūvēm un pārbūvēm. Viņa dzīvesvieta bija Jūras ielā Melvilla namā. Arhitekts bija pilsētas domnieks, būvkomisijas, bruģēšanas, uzmērīšanas, nekustāmo īpašumu taksācijas un nodokļu komisijas loceklis. Par ortodoksālās baznīcas pārbūves vadīšanu viņam piešķirta zelta medaļa pie Staņislava lentas.

[13] Krastiņš J., Strautmanis I., Dripe J. Latvijas arhitektūra no senatnes līdz mūsdienām.-Rīga, 1998.- 64. lpp.

[14] Lancmanis I. Liepāja no baroka līdz klasicismam.-Rīga,1983.-114.lpp.

[15] Svilāns J. Latvijas Romas-katoļu baznīcas un kapelas.-Rīga,1995.-1.daļa.-200.-201.lpp.

[16] Mākslas vēsturnieks O. Spārītis sniedzis ziņas, ka K. E. Strandmanis ir Klaipēdas pasta nodaļas ēkas projekta autors (19. gs. beigas).